Katrai slimībai ir sakne — tavā prātā, rīcībā vai raksturā.

Mūsu ķermenis runā ar mums caur simptomiem. Slimība nav sods — tā ir vēstule no dvēseles, kas lūdz mūs apstāties, paskatīties iekšā un atrast to vietu, kur kaut kas vairs neplūst saskaņā ar mūsu patieso dabu. Šeit mēs kopā meklējam katras slimības garīgo cēloni un atrodam ceļu, kā atgriezties pie iekšējās harmonijas un dziedināt sevi no iekšienes.
Katrs simptoms ir vēstījums. Iemācies klausīties, ko tavs ķermenis cenšas pateikt.
Mēs neslēpjam simptomu — mēs atrodam tā cēloni domās, emocijās un dzīves izvēlēs.
Kad mainās iekšējais stāvoklis, mainās arī ķermenis. Tu esi savs labākais ārsts.


Vēl viens veids, kā ieraudzīt savu baļķi, ir vērtēt savu ķermeni pēc izskata, slimībām, sāpēm, jebkurām ķermeņa izpausmēm, kas nepatīk vai traucē, jeb sāpina.
Ķermenis mums saka priekšā, kas notiek mūsos — ko un kā nepareizi domājam, rīkojamies un uzvedamies.
Tālāk — atrasto problēmu — meklēt zemāk. Šeit tiek perfekti izskaidrots mehānisms, kā rodas problēma.
Parasti ārstiem jautājam, kā mēs saslimām ar konkrēto slimību. Ārsti parasti cenšas ārstēt sekas, jo netic, ka tas ir saistīts ar cilvēka domāšanu un rīcību, ar raksturu.
Es personīgi jau no bērnības praktizēju "Izārstē sevi pats" — pētot, kas to izraisa, un tad likvidējot cēloņus, kas ir manī.
Parasti baļķi ir ne tikai viens gabals, bet vesela kaudze.
Parasti baļķus likvidēt sevī ir grūti, gandrīz neiespējami bez Dieva palīdzības, glābšanas. Ir svarīgi ieraudzīt savu baļķu kaudzi, lai saprastu, ka citiem arī ir savas kaudzes un viņiem ir tikpat grūti tās likvidēt.
Saprast, ka nav jēgas paaugstināties ne pār vienu, jo mums katram ir savi uzdevumi, savs darbs pie sevis, kas jādara, un katrs to dara, kā mācēdams un cik spēdams tajā brīdī.
Mums ir dota visa dzīve savu baļķu ieraudzīšanai, apstrādei, izvilkšanai. Tas nav vienas dienas darbs.
Ir ļoti svarīgi neieiet augstprātībā un nepaaugstināties ne pār vienu cilvēku. Augstprātība ir inde, kas saindē mūs un mūsu dzīvi.